Ne katru nedēļas nogali rodas iespēja doties uz dziļiem laukiem mežā, kur pat atbraucējiem ir grūti izskaidrot ceļu.
Vairākus mēnešus atpakaļ man radās tāda doma- „Bāc, es jau gadu neesmu bijusi nevienā skautiskā pasākumā- ir laiks to mainīt” un tā tapa jauns pasākums „Talka Edgara mājās.”
Edgara mājas atrodas apmēram... to tik viņš pats zina- pat tiem, kas uzmanīgi seko ceļam, ir grūti pateikt kur jābrauc. Un nav nemaz tik traģiski, dziļos gradusu mīnusos doties uz neapdzīvotu laiku māju, kura kādu laiku nav kurināta. Un vispār jau nevarētu teikt, ka viņa ir neapdzīvota, kāds tur tomēr dzīvoja, un kāds ar mums sazinājās...
Īstenībā jau ir tā, ka tās sajūtas, ko es piedzīvoju nemaz tik vienkārši nav aprakstīt. Varbūt, ja jūs atcerētos, kā bija, kad bērnībā bijāt ar gariem deguniem jeb, kad bijāt pētnieki, tad jā- tās sajūtas ir tieši, tieši tādas pašas.
Pirmais uzdevums ir sakārtot māju, un ieejot iekšā, es neko citu vairs neredzu kā lielu, apputējušu grāmatu kaudzi. Tajā ietilpst, arī uz māju līdzpaņemtās Č. Dikensa ”Davids Koperfilds”, „Martins Čelvits”; ”DŽ. Bokačo ”Dekamerons” un F. Dostajevskis „Idiots”. Teiksim - labs ķēriens bibliotēkas papildināšanai galvā! Un tur nācās atstāt vēl veselu sekciju pilnu ar labām grāmatām, kuras es labprāt palasītu brīvajā laikā. Kaut gan mana šobrīdējā grāmatu kaudze ir līdz griestiem, un nezinu, kad viņa beidzot sāks sarukt.
Pie tēmas: Māja ir sena, un stāsts ko viņa ir izdzīvojusi ir varens. ( Māja agrākos laikos ir bijusi nedaudz lielāka- vismaz uz pusi. Kara laikā tur dzīvoja Edgara opis un ome, un viņi esot no tās redzējuši tādu kā cirka izrādi.
„[..] Netālu no mājas, krievi uztaisījuši telti, kur dzert pa krievu stilam. No viņiem, kādus pāris simt metru nokritusi bumba, krievs iznācis laukā paskatīties, pagrozījis galvu un ielīdis atpakaļ. Pēc kāda laika bumba nokrīt tuvāk. Nu šis izlien vēlreiz, pagrozījis galvu, O! Šī jau tuvāk, paraustījis plecus ielien atpakaļ. Pēc kāda laika tāds (zzz) - skaņa kā krītošai bumbai un kablam- tieši virsū teltij.. šie visi puspliki laukā, kur nu kurais.. „ Tā stāsta Edgars.. [..] Līdzīgi arī nojaukta mājas otrā puse, no kuras palikuši vairs tikai pamati. Tā sacīt- krievs ielīdis pasildīties. [..]”
Man jau no pašiem laika galiem krievi ir likušies jocīga tauta, kuru gribas iepazīt viņu karstasinības dēļ vien.
Nu jā, no tādas talkas nekas īpašs nesanāca.
Anna divas stundas
rīvēja kartupeļus priekš,
pankūkām,
Liene ložņāja pa istabu,
Ieva no visa pa biščim,
Viesturs azartiski nolēmis
pievienoties biškopju pulkam ,
es kārtoju vietu, kur paēst,
Edgars visus izrīkoja.
Un kārtot jau ir interesanti, ja atrodies svešā mājā, kuru varētu nosaukt par muzeju.
Uz galda bija vīna pudele, un iekšā bija vīns.
O! Forši! Edgars saka, visi priecīgi, un es kā joku izmetu „Jā, jā, pelītes papeldējušās- priecīgu dzeršanu.” Un tavu joku, kādam arī ienāk prāta paskatīties iekšā, un tur tiešām kāds peld. Ak, cik skaista nāve, nomirt peldoties vīnā. Nezinu cik viņas bija daudz, bet pietiekoši lai to iemūžinātu!
Vakarā pievienojas Dita, Kriš, un Roberts. Tāds interesantais ugunskura vakars - izdarīts pats galvenais. Nopietno sarunu vakars pārvēršas par tādu nenormāli jauku čill vakaru. Kad R, K, L un V ir aizbraukuši, mēs atlikušie izvelkam Oskaru, un tā čiličā arī pasēžam, padziedam, un iemūžinām jaukos mirkļus. Es tagad zinu, kā nostādīt Baltijas cigarešu paciņas, un kā tumsā labi nofotografēt pulksteņus.
Nākošā diena paiet ļoti ātri, nedaudz pastrādājam, sagatavojam visu nākošajai nedēļai, un tā jau arī viss beidzas. Pustdienas, pastaiga, vecas atmiņas par Mācītāju Didzi, kuru es tagad sapratu, ka vēlos ļoti, ļoti satikt. Jo ziniet, ir jau tā, ka reizēm varbūt ar pilnīgu svešinieku parunāt ir daudz lietderīgāk kā pastāstīt jaunumus draugam. Īpaši, ja šis kāds ir Didzis.
Mierpilna nedēļas nogale- netradicionāla, un iespaidīga. Ne kā parasti skautu pasākumi, bet iespējams pat daudz labāks. Apsolu tur atgriezties arī vasarā, lai piepildītu SlieņĀpša novēlējumu.. tā katrs pa savām darīšanām. Tur vasarā ozolā būtu jaukāk palasīt grāmatas kā Rīgas dzīvoklī!
Un jā! See ya. Man vienalga, ka daudziem mīnusi ir šķērslis- Es daru, un man patīk!
Izdzīvojušās sejas, pēc sarkanajiem gurķiem!
