Čau, mana Bella!

Ir tik skaists laiks - tur ārā aiz loga , un man nav kauns sēdēt mājās. Ne visiem (taču) lemts Rīgas sirdī no rīta atvērt logu, pārkarināt kājas pāri palodzei, dzert kafiju, un pamāt Latvijas Universitātes ierēdņiem.

Ja radio 101, neatrastos tik tuvu, un es varētu viņus uztvert, tad daudz %, ka šobrīd klausītos viņus. Tā kā, jā, jā, mana mīļā antenu kaste neuztver viņus, tad klausos SWH, un dzirdu vēl piedevām burvīgu dziesmu! Kaut kur te pat smadzeņu šūniņas rosās uz skolu, taču nervu galiņi paliek un bauda mirkli. Papildinu krūzi, šoreiz ar karstu ūdeni, no „Stumbro STARKA” pudeles pievienoju aroniju uzlējumu, un turpinu kavēties šajā burvīgajā, saulainajā laikā. Var jau būt, ka iemīlējies cilvēks ir tāds pa-glups, taču ticiet man- šajā pavasara posmā, kad viss dīkst, un dzīvība nebeidz kūsāt, tad ne tikai man, bet arī visai dabai nospļauties uz to, ka kādam kaut kas varētu nepatikt.

Vakar vakarā piezvanīju ... ui, nemaz nezinu kam, bet zinu, ka viņas profesija ir friziere!!!

Nezinu kā vairumam cilvēku.. nemēdzu par to tā skaļi jautāt, bet man frizieri ir kā vairumam zobārstu. No tiem cilvēks vismaz var prognozēt, ka zobs pēc vizītes nesāpēs, bet par matiem- nekad nekas nav zināms. Īpašs šoreiz, atceros 1.klasīti, kad visi kopā sēdāmies vienā autobusā, un devāmies pie zobārsta. Mēs bijām kādi 30 un viņi visi raudāja. Jau toreiz brīnījos kāpēc. Šodien es laikam viņus saprotu. (Esmu gļēvulīte, ja runa iet par maniem matiem).

Kad man bija kādi 15, es ieguvu aizliegumu doties uz Dobeles (kaut kādu tur) frizētavu. Toreiz man bija kāda nedēļa laika sagatavoties briesmīgajai vizītei, un es arī sagatavojos. Atradu bildēs kādus matus es vēlos, un pilnā uzticībā nodevu sevi frizierei, kura aizvietoja manu jau pierasto. Kad pēc griešanas paskatījos spogulī, es vēlējos viņai iekraut. Brīnos, kā man nebija pagūts nokrāsot sarkanus matus! Vēlētās frizūras vietā es ieguvu taisnu čolku, līdz uzacīm, un matus teju līdz ausīm. Kopskats apmēram tāds: kā mazu zēnu frizūriņai... Visi līdz ausīm, bet aizmugurē apakšējie nedaudz garāki. Ja būtu šobrīdējā vecumā, es viņai nemaksātu. Taču mana mamma no labās sirds, samaksāja, un ļāva man izbļaustīties mašīnā.

Tāpēc jau ir- man frizieris tāds pats kā kurpju labotājs. Ierasts, eju pie viena, un maksāju lēti. Šoreiz, riskēju- viņa man ir sveša, un viņa nav jau ierastā! Tā, lūk, šo piektdien es dodos uz ciku caku, un puf, kaut ko arī nomālēsim, tad jau arī manīs, kas no tā mainīsies.

Beidzot, augstskolas vecumā, esmu pieķērusies nopietni pie latviešu literatūras, vai precīzāk pamatskolas obligātajai literatūrai, un krievu/latviešu un citu tautu autoru klasikai. Kad šādās reizēs sēžot uz palodzes pati aizdomājos- a priekš kam man tas, tad atmiņā aust uz ielas dzirdētais „Es jau nebiju tik stulbs, lai ietu un mācītos..” Re, cik daudz var iegūt no ielas- atliek tikai klausīties, pavizināties sabiedriskajā transportā, vai vienkārši aiziet no punkta A līdz punktam B. Tas iedvesmo darīt TādaS lietas. Tās vienkārši atnāk pie tevis paša. Reiz sarunā ar Uģi Brikmani, secināju, ka nemaz tik slikti nav, ja klausies svešas sarunas. Ak, vai! Piedodiet, ja es esmu dzirdējusi arī jūs, taču es par to ļoti šaubos. Parki, sabiedriskie vai pat vienkārši pati iela ir tik pārpilna informācijas, un ja vien vēlies to uzķert savtīgiem nolūkiem, tad tas ir veselīgi- tas tikai nedaudz jāiemācās! Vecu sievu saruna pārpildītā autobusā, kuras nevēlas sēdēt uz taburetes, mikroautobusa šoferis D-R-D, kurš neļauj runāt pa telefonu, kurš neļauj izkāpt nepiemērotās pieturās ( kur rakstīts „Mikroautobusu pietura”), vai pat neļauj ieteikt, kas jādara, ja priekšējais logs ir tā aizsvīdis, ka cauri nevar redzēt. No tiem taču tādi stāsti sanāk. Un reizēm es iedomājos, ko es pati daru tramvajos, kad esmu kopā ar draugiem. 

Ak, vai. Kādu gadu es izvairījos tīri labi, taču viena saruna pirms kāda mēneša bija šausmīga, un man žēl to cilvēku, kuri to dzirdēja. Kliedziens AIZVERIES nepalīdzēja, un nepalīdzēs vēl kādu laiku. Vismaz man točna ne. Tādās reizēs vienkārši jāiebrauc nedaudz dziļāk krēslā, un jāgaida kad otrs apklusīs. Bet kāda starpība, no tā sanāk veselīgs stāsts. Varbūt par mums kādreiz būs kāda izrāde.. jāsmejas. Un ne tas vien ir noticis starp mani un manām divām sirsniņām. Tur, man šķiet, pat cunami netraucētu. Atliek tikai izvilkt antenu un zināt, ka viņas ir te pat pie manis. Ja ne fiziski, tad domās. Un ja ne domās, tad smadzeņu viducī vienmēr būšu es, tāpat kā viņas man.

Opā, mana antenu kaste dzied ar vien labākas dziesmas, taču viņa arī rausta valodu. Tā laikam pirmā zīme, ka laiks doties. Atrauta no dzestrā miera, mana krūze ir iztukšota, un es atļaujos doties. Lai šis mirklis paliek man un maniem ierēdņiem pretējā logā! Pamāju un Čau!