Laikā, kad jau biju atmetusi visas savas iedomātās idejas, notika kaut kas pavisam negaidīts, un neteiksim, ka nevēlēts, bet es to keksu kādu laiku neēdīšu- tiešām, tiešām!
Tātad.
Šodien, laika posmā no lekcijām līdz korim, iegāju pie Andreja apsveicināties. Tā aiz gara laika, bez īpašiem nodomiem. Zvans pie durvīm, 2 minūšu aizdomīgie trokšņi aiz dzīvokļa durvīm, līdz beidzot man tiek atvērts. Un - O! Neviens cits kā Irēna! Super, nodomāju. Un eju iekšā. Viņa man pasniedz tikko, svaigi pirktu keksu, un tēju! Un nenoliedzami, kekss ir tik pat gards, kā stāsta pats pārdevējs Irēnas vārdiem.
Tā nu mēs sēžam, čill sarunas, līdz ierodas Andrejs, un mums abām rodas izdevība pastāstīt par gardo keksu, un ideālo iespēju braukt uz Franciju. Jā, jā.. tas vēl ir tālu, bet tiem, kuri nezina, mums ir tāda iespēja tikt uz Franciju- par brīvu!
Lai nu kā.. tagad čīl trijatā. Nu Andrej, ēd tak keksu- tiešām garšīgs.. Paskat cik daudz jau mēs „pagaršojām”. Un tavu brīnumu, viņš nogriež mazu gabaliņu, pagaršo un saka- garšīgs jau gan, bet tur klāt rieksti!
Nav jau tā, ka Andrejs neēstu riekstus. Viņš ēd gan riekstus, gan maizītes, taču ja abi sacepti kopā, viņš atsakās. Un iemesls šādai rīcībai ir pavisam vienkāršs: Kāmja trauma.
Visa sākums meklējams bērnībā, kad viņš izlūdzies kāmi. Tā, lūk, puišelis priecīgs par jauniegūto dzīvnieku, devies uz veikalu pēc riekstiem, lai abi kopā varētu ēst. Un trauma sākusies tad, kad kāmis sācis riekstus laist pa otru galu ārā, un Andrejam vajadzējis tīrīt krātiņu. Redziet, ceru, ka tagad neviens neēd, bet ja paši iedomājaties, kā tas izskatās, tad tas atgādina kaut kādu masu ar riekstiem. Līdz ar to visur kur ir samalti rieksti un tie ir kaut kur iecepti, ielikti, un citā veidā izmantoti, atgādina bērnības kāmi, un riekstu čupiņas.
Šī stāsta dēļ, ne tikai pats Andrejs, bet ari es uz keksu pat acis vairs nemetu.
Pēc kādas stundas atrodos Ave Sol!
Kopmēģinājums bija tīrā pašnāvība. Ir jau zināms , ka Anima vienmēr ir palaidusi kaut ko garām- Jeb vienmēr rēķinies, ka diriģenti izdomā dzīvot savu dzīves ritmu, koriem pateikt vienu, bet paši diriģēt to, kas tuvāks sirdij. Kā jau vienmēr. Un tā, izrunāta viena dziesma, un nebija tāda dziedātāja, kurš par to nepavīpsnātu. Loģiski, neviens cits normāli domājošs cilvēks neatļāvās izrīkoties kā Animieši, kad pilnā balsī smejies, par interesanti izspiegtām skaņām (+ tas viss taču notiek runājot). Tā nu paskatos uz Danu, kura burtiski mirst savā krēslā, diriģents pielādē pirksta ieroci, un norāda, ka arī es mirstu- jo šis mēģinājums bija pilnīgi bezvērtīgs. Tad jau labāk tiešām tās pāris stundas būtu ar Ivaru pastrādājuši. Tā, lūk, mēs visi savās vietās beidzāmies nost, kamēr diriģente stāvā sajūsmā paziņoja, ka ir jāsaskaitās. Bravo! Anima, paceļ trīs rokas! Un tu tagad mirsti nevis aiz šausmām par mēģinājumu, bet gan par viņas pateikto tekstu!
Nav pasaulē laimīgāka cilvēka par mani šobrīd! Un tur ir ne tikai atsvabinājums no kora, bet gan tik labās ziņas, kad atgriezos mājās.. Es te tā mazliet padancoju, paloku balviņas, un esmu sajūsmā, par to, ka mīlošie iztrakojas brīvdabas seksā, pat ja aukstums var nokost ne tikai ausis vien!
Un bonuss:
Ja man prasītu es atbildētu. Tā, lūk, pavisam vienkārša sistēma. Un šodien šo sistēmu centos neievērot, pēc pulksten 19:00. Ja man jautāja, es vienkārši necentos atbildēt. Kāda gan starpība- gribu atbildu, gribu klusēju, un ej nu tu pats saproti, kāpēc.
Šodienas nerātnība:
Nu, bet lūdzu- es tiešam gribu redzēt to UgunsGrēka sēriju. Nu, lūdzu, pārslēdz atpakaļ- es tiešām to vēlots, tieši tagad, un tieši tā!
Iespējams šis muļķība dēļ, redzēju MF. pēdējo ierakstu kamerā!
