Gan jau, ka katram ir gadījies iznākt no dušas pārsteidzoši labā garastāvoklī. Tā, lūk, ir tāda luksus iespēja, kad es varu slapjā miesā, ģērbusies tikai apakšbiksēs un viņa kreklā, nostāties pie spoguļa, ar ķemmi rokās un dziedāt līdz vecajiem labajiem BSB hītiem, ko tieši šajā brīdī atskaņo kāda no radio stacijām ( nekāda reklāma, radio, paliek pliks radio- riebjas tas, cik ļōti cilvēki lepojas ar savu iecienīto radio- no comments).
SO..
Cik labi ir būt pāris dienas vienam mājās, es nodomāju, un pagriežu mūziku skaļāk, ļaujoties tādai trakai avantūrai pa dzīvokli. Lieliski... Pat ja es dzīvoju komūnaļņikā un te pat aiz sienas ir onka, kas noteikti dzird visas manas izdarības.. tā sajūta ir pārāk lieliska.
Tagad mēģinot nomierināties pēc tādas lauku dejas, un rakstot šo te, kārojas, lai manam telefonam būtu vads ( tāds, kas savienotu viņu ar datoru, un spētu veidot tādu savstarpējo saikni). Iedomājies vien, šāda vada esamība tev varētu atklāt kāds pūdelis es šobrīd esmu.. Vēl jo projām pēc dušiņas. (Esmu par slinku šodien, tādēļ rīt pirms lekcijām paņemšu vēl vienu dušiņu, un izmazgāšu pūdeli-apsolu.)
Tā, lūk, dzīvo studenti. Bez aizspriedumiem, ar tādu brīvu domu lidojumu. Šodien , ejot uz mājām kopā ar Džoliju un Ivaru, tas pierādījās dubultā! Nolēmām ieiet GR Rimčikā... nevienam jau neko konkrētu nevajadzēja, taču garo rindu dēļ es ēdu vakariņas bez kečupa. Ivars mani pārliecināja, ka neesot jau tāda vajadzība pēc tomātu zupas ( wtf?) Ivar?
Tā dzima jauna recepte tomātu zupai!
Nepieciešams: 1 burka kečupa, un vismaz 1l vārīta ūdens.. Ja mājās vari atrast kartupeli, tad piemet arī to klāt, un sajaucot to visu kopā , iznāk studentu tomātu zupa. Patiess stāsts iz dzīves? Nezinu! Nebija laika Ivaru tā izprašņāt. Kaut gan nebrīnītos, ja pāris franči arī tā dzīvotu. Ka tik ir ko bārā atstāt..
Tā tas varētu izskatīties, ja atļaujamies uz palodzes vēl izdīdzināt pāris zaļumu..
[..]Nonākot līdz mājas vārtiem es vēl apsvēru ideju iet atpakaļ uz GR, un nopirkt sev to sasodīto kečupu, taču ārā ir/bija -25 grādi pēc celsija skalas, un es nolēmu doties iekšā.
Un nez kādēļ vienmēr ienākot iekšā raisās tādas domas, par dienu. Galu galā, ja izej no mājas 8:00 un atpakaļ esi tikai pēc 12 stundām, gribas pārdomāt, kas ir izdarīts, un kas atstāts pusratā. Nozīmīgi piebilst, ka šodien tikāmies ar Uģi Brikmani, un šī saruna mani iedvesmoja! Jā! Cīnies, un tev viss sanāks, tā viņš mācīja un ziniet, sanāks jau ar... viss jau sanāk, ja cilvēks dara. Un studentam jau vispār sanāk. Neesmu redzējusi nevienu algotu personu, kurš tā darbotos, iekš visa, kā darbojas studenti.
Pavēro kādreiz, padomā par to!
Nu, lūk, un šī brīža radio dziesma mani atgriež realitātē. Es gribu dejot, nevis sēdēt krēslā.. Un nevēlos vairs izklāstīt visu, kas man mugurā un kā man mugurā nav!
Lā, lā, lā- tā- milžu cīņa... un aizkulisēs sačukstēsies... un visi, visi runās.... Milžu cīņas, la, la la..
P.s. Vārdu salikums „tā , lūk..” ir aizgūts no Aldonas, un kaut gan nesatieku viņu katru dienu, no vienas prezentācijas tas pielīp, ka nemaz nemetas.. apsolos no tā tikt vaļa!
Dodos dejot!
Šis ieraksts tapis (23:01)
