Negaidīti uz Valmieru.

Tagad ir vairāk kā skaidrs- Neslinko, bet raksti uzreiz. 

(Pēc vairākām dienām tās visas emocijas jau ir garām, jo vietā nākušas citas.)

Tomēr, tas viss sākās tā:

Pagājušās nedēļas laikā, teju viss kurss sajūsminājās par iespēju doties uz Valmieru, lai atbalstītu E. Saulīti, taču man kārtējo reiz bija jāatsakās, jo jau vairākus mēnešus atpakaļ šie datumi tika sarunāti talkai, ko vairāk vai mazāk palīdzēju organizēt es pati. Nu tā es biju sevi norakstījusi kā nebraucēju, līdz Kultūrpolitikas lekcijai, kad pēkšņi sapratu, come on! Brauc! Zvans Saulītei, ideja akceptēta, un es braucu uz Valmieru. Tā negaidīti. ( Tas ko es sapratu šajā lekcijā, ka es vakarā varu tikt atpakaļ, ar kursa darba vērtētāju A. Jansoni.) Un nesaprotu, kādēļ, man šāda ideja neienāca prātā ātrāk!

Tā divu stundu laikā biju gatava ceļam, un sēdēju autobusā uz Valmieru. Ceļā nekā tāda aizraujoša nenotiek, neviens pasažieris neizceļas, šoferītis ar mierīgs, vienvārdsakot viss notiek normāli, bez īpašiem starpgadījumiem. Jaukas sarunas ar Līvu, centieni lasīt grāmatu, un tad jau klāt Valmieras autoosta, kur mūs sagaida tik ļoti, ļoti jauks cilvēks, ka teju nākas apskaust Saulīti par tādu opi!

Pirms pasākuma dažas sarunas, kāds laiks gaidot, un tad jau arī viss sākas. Es- galvenais operators, par ko gan gluži jāsmejas, jo, kameru rokās, ieslēgtu turu pirmo reizi. Bet tagad gaidu, kad varēšu visu samontēt tā, lai izklausās normāli.. nu vismaz daudz maz.. :) 

Pasākums jauks, un Saulīte daudz darījusi. Kopumā viss patika, īpaši tik talantīgais mazais siržu lauzējs Artis! Mazs ģēnijs. Kad būšu tikusi pie video, speciāli ielikšu rakstu par viņu! Tad jūs arī sapratīsiet ;) 

Tā lūk spontāni sabiju Valmierā, un tur tiešām bija ko redzēt, un darīt! 

___

Atkāpīte

___

Piedodiet, ka šoreiz tāds atmazgu variants, bet es divas dienas esmu bijusi kārtīgā talkā, un par to jau es mēģināšu uzrakstīt labāk. 

un emocijas ir jāpieraksta uzreiz- tas nu gan! 

P.S. Pēc pasākuma tik forši izdziedāties! Pat žēl bija doties mājās! ļoti, ļoti! 

Valmiera- gaidi mani vēl!

Bučas, Saulīt, - Tev!

kaut kā tā sanaca!

Šodien tā ātri, īsi un konkrēti!
pazūdu uz trijām dienām. Tikko izlēmu, ka manas dzīves ceļš šodien tomēr ved uz Valmieru tā kā 14:0o būšu ceļa jūtīs. Super! 24:00 būšu jau mājās, lai rīt dotos tādā riktīgi trakā talkā. Par to kā būs gājis jau raks'tišu svētdien, lai varētu jums par to pastāstīt pirmdien!




cool! Tāda dzīve!
šodien es skrienu!
http://www.youtube.com/watch?v=wgv8aHAkFxo
apmēram tāds čils :) 

Tagad vieglāk, kā vēlu vakarā!

čau!
Pirms sākt šodienas notikumu izklāstu, gribu atvainoties par to, ka šodien ir tik daudz ierakstu. Tas tādēļ, ka beidzot esmu brīvāka, un varu kaut ko padarīt savam priekam. Un beidzot, man nebūs dzīvoklī jāslēdz dators iekš vēla vakara, kad vēlos visiem pateikt, ka diena tiešām ir galā, jo drīz, jau pa visam drīz dodos pie miega.

Tātad.
Rīts kā jau parasts rīts sākas ar atbrīvošanos no pūdeļa. Manā mājā šobrīd atrodas suns, tāds liels un skaists kucēns. Jā, viņš ir liels, un nemaz nevaru iedomāties, kā viņš izskatīsies pēc pāris mēnešiem pieauguša suņa ķermenī. Kāds prieks, ka šis suns nav pūdelis, bet gan tikai man nezināmas sugas, elegants krančelis.
Lieliska diena, lielisks tās sākums un lielisks arī būs nobeigums... Vakars vienai mājās- jau atkal.. (apdoma) .. būs jāizveido grafiks darāmajām lietām.. laikam, kad esmu viena -  dziedāt, vai dejot.. tas šodien būs uz izjūtām!

Lekcijas daudzsološi sola mūsu nākotni, bet tu/es guli lekcijā, gaidīdams brīdi, kad tiksi mājās. Šodien ir pavisam cits stāsts. Kamēr mani kursa biedri gulēja, tikmēr es uzmanīgi klausījos. Un var teikt, ka šī beidzot bija pilnvērtīga akadēmiska diena, jo nekas cits neaizņēma manas smadzenes, kā tikai lekcijas, un to saturs. Beidzot viena diena tikai man un skolai. ( lieku 10 funtus uz to, ka rīt, man jau atkal būs domas kaut kur citur, 26.27. jauni pasākumi, jauni notikumi. )

volā!

Šobrīd sēžu un laiskojos interneta vidē. Sen jau nav sanācis tā pasēdēt. Un ziniet, nekas daudz jau nav palaists garām. Ir viena lieta, te tupēt kā devītās klases skolniekam, un čatot ar visiem pēc kārtas, un otra ir tā, ja vienkārši "ienāc" pārbaudīt e-pastu, un atbildēt uz tādām normālām ziņām+ visas mediju ziņas, ko ir interesanti pārlasīt. Taču šodien- smieklīgi uzgāju d-biedros iekš dr.lv kādu diskusiju. Iesaistītās personas: kāda meitene no mistiskas 9. klases un LKK studenti. Viņas (9.klases skolnieces) rakstības stils ir apmēram tāds:

"Chau! Wēlos zināt kaut ko par jūsu skolu. Kur waretu noskaidro  par ko māca jūsu skolā.."

Uz to, ka viņai tiek iedoti veseli divi linki viņa nereaģē, bet izaicina koledžniekus sākt kašķēties.
1. Tas rakstības stils ir tiešām šausmīgs.
2. Koledžā jaunuļus sāk uzņemt pēc 12. klases.
3. Viņa ir pārāk slinka, lai atvēru linkus, kuri tika viņai iedoti, koledžas izpētei..

Nu jā- tas viss ir tikai sīkums, un tā tomēr ir devītā klase, bet mūsdienu jaunatne ir palikusi tāda- internetiska.
Vakar dodoties mājās ar to pašu Ivaru, runājām par nu jau tik populāro šaušanas atgadījumu iekš 3. auditorijas. Ko par to domā mazi bērni, un kā viņu domas paspilgtina TV mediji? Viņi ir sajūsmā! " Super, es ar kādreiz to pamēģināšu." Tādas sarunas dzirdamas ne vienā skolā vien. Un kas par to ir atbildīgs?
Jo vairāk negatīvā skandina, jo vairāk tas iespaido nākošās paaudzes. Ne jau velti skolās izglītības līmenis krītoties. Kā nekā, re, lielie pīpē, par to runā televīzijā un tas taču esot forši, tā pat kā stundu bastošana..
ok.. atgriežoties pie tēmas- cilvēki ir tādi kādi viņi ir, un nepārmetot neko, es izteicu tikai savu ( subjektīvo) viedokli.

nū tā.. diena ir forša, saulīte kasēja sniega kalnus, un tāds čīls jau vien ir sanācis.
Pēc burvīgās autortiesību lekcijas, kurā piedalījās viss čiep, čiep kurs ,  svētku režisoru un sarīkojumu vadītāju kursa pārstāvji, no katra pa trim, devos uz pastu. Tur es izbrīnā- izmeta mani ārā ar visu manu rēķinu un naudu. Jums tak nav jāmaksā, teica kasiere, un lūdza man iet prom. Tā nu es ar tādu vaļā žokli devos prom. Ja jau nav, tad nav. Neko pārmaksājusi neesmu, un nekādus avansus maksājusi arī ne. Tas nozīmē tikai to, ka tieši šī pati pasta nodaļa ir  kaut kur kļūdījusies, un nav jau nemaz tik slikti, ka par maniem rēķiniem parūpējas kāds cits.

Šobrīd jādodas pildīt friziera pakalpojumi, un tad jau uz mājām, ietīties dvielī, un baudīt kino mākslu. Kādu filmu diez skatīties? Idejas?
( kaut gan esmu redzējusi tik daudz filmu, ka vienīgais ko jūs man varat ieteikt ir vecā labā klasika, kas man tā pat nepatīk.. pārējo es varu atrast www.imdb.com... un ne tikai to vien! tā mājaslapa esot filmu Dievs. Tad jau redzēsim)

+ nevaru atrast veidu, kā ļaut video rādīties iekš ziņām, tāpēc šodien mūzikas nebūs, j jūst ā apt viņu enmaz neklausaties!

čīl- smile!

 

Ir taču saulainas dienas! 

Papildinājums!

Iepriekšējā stāstā par savu ikdienišķo ikdienu, tika pieminēts tāds Uģis Brikmanis, un tikai tagad man pieleca, ka daudzi varbūt nemaz nezina, kas viņš tāds ir!
Tātad tiem neizglītotajiem:

 U. Brikmanis ir tas, ar to disku rokās, un šajā bildē viņš izskatās tieši tā pat, kā bija atnācis pie mums.

Kad izskats būtu noskaidrots, gan jau, ka kādam tas tik un tā neko daudz neizsaka. Tādad, Uģis Brikmanis neko daudz par sevi gluži nestāsta, un viņa personība nav izlikta uz paplātes jebkuram pretimnācējam. Pat, ja noorganizētu vairāku stundu garu sarunu divatā ar viņu, mēs vairāk noskaidrotu citus faktus, nekā tas, kas viņš ir patiesībā. Vēl bez tās puses ko mēs jau par viņu zinām.

Ierakstot internetā kas ir Uģis, pirmā atvērtā lapa ( http://www.nozobena.lv/?link=00202 ) vēsta:

"Uģis mūs mācīja smieties, raudāt, neelpot, stāstīt ar acīm. Un ziniet, izrādes apmeklētāji smaidīja, raudāja un sastinguši neelpoja, lasot no mūsu acīm.
Kad lūdzām Uģi padalīties ar savu radošo CV, Viņš teica – uzrakstiet: Uģis Brikmanis DZĪVS!"

Un tā jau arī ir... neko vairāk es arī neuzzināju par viņu, kaut gan mūsu saruna ilga 1,5 stundas. Un neko vairāk jums arī nav jāzina. Viņš ir Režisors. Un labs. 

Dansivai!

Gan jau, ka katram ir gadījies iznākt no dušas pārsteidzoši labā garastāvoklī. Tā, lūk, ir tāda luksus iespēja, kad es varu slapjā miesā, ģērbusies tikai apakšbiksēs un viņa kreklā, nostāties pie spoguļa, ar ķemmi rokās un dziedāt līdz vecajiem labajiem BSB hītiem, ko tieši šajā brīdī atskaņo kāda no radio stacijām ( nekāda reklāma, radio, paliek pliks radio- riebjas tas, cik ļōti cilvēki lepojas ar savu iecienīto radio- no comments).

SO..

Cik labi ir būt pāris dienas vienam mājās, es nodomāju, un pagriežu mūziku skaļāk, ļaujoties tādai trakai avantūrai pa dzīvokli. Lieliski... Pat ja es dzīvoju komūnaļņikā un te pat aiz sienas ir onka, kas noteikti dzird visas manas izdarības.. tā sajūta ir pārāk lieliska.

Tagad mēģinot nomierināties pēc tādas lauku dejas, un rakstot šo te, kārojas, lai manam telefonam būtu vads ( tāds, kas savienotu viņu ar datoru, un spētu veidot tādu savstarpējo saikni). Iedomājies vien, šāda vada esamība tev varētu atklāt kāds pūdelis es šobrīd esmu.. Vēl jo projām pēc dušiņas. (Esmu par slinku šodien, tādēļ rīt pirms lekcijām paņemšu vēl vienu dušiņu, un izmazgāšu pūdeli-apsolu.)

Tā, lūk, dzīvo studenti. Bez aizspriedumiem, ar tādu brīvu domu lidojumu. Šodien , ejot uz mājām kopā ar Džoliju un Ivaru, tas pierādījās dubultā! Nolēmām ieiet GR Rimčikā... nevienam jau neko konkrētu nevajadzēja, taču garo rindu dēļ es ēdu vakariņas bez kečupa. Ivars mani pārliecināja, ka neesot jau tāda vajadzība pēc tomātu zupas ( wtf?) Ivar?

Tā dzima jauna recepte tomātu zupai!

Nepieciešams: 1 burka kečupa, un vismaz 1l vārīta ūdens.. Ja mājās vari atrast kartupeli, tad piemet arī to klāt, un sajaucot to visu kopā , iznāk studentu tomātu zupa. Patiess stāsts iz dzīves? Nezinu! Nebija laika Ivaru tā izprašņāt. Kaut gan nebrīnītos, ja pāris franči arī tā dzīvotu. Ka tik ir ko bārā atstāt.. 

Tā tas varētu izskatīties, ja atļaujamies uz palodzes vēl izdīdzināt pāris zaļumu..  

[..]Nonākot līdz mājas vārtiem es vēl apsvēru ideju iet atpakaļ uz GR, un nopirkt sev to sasodīto kečupu, taču ārā ir/bija -25 grādi pēc celsija skalas, un es nolēmu doties iekšā.

Un nez kādēļ vienmēr ienākot iekšā raisās tādas domas, par dienu. Galu galā, ja izej no mājas 8:00 un atpakaļ esi tikai pēc 12 stundām, gribas pārdomāt, kas ir izdarīts, un kas atstāts pusratā. Nozīmīgi piebilst, ka šodien tikāmies ar Uģi Brikmani, un šī saruna mani iedvesmoja! Jā! Cīnies, un tev viss sanāks, tā viņš mācīja un ziniet, sanāks jau ar... viss jau sanāk, ja cilvēks dara. Un studentam jau vispār sanāk. Neesmu redzējusi nevienu algotu personu, kurš tā darbotos, iekš visa, kā darbojas studenti.

           Pavēro kādreiz, padomā par to!

Nu, lūk, un šī brīža radio dziesma mani atgriež realitātē. Es gribu dejot, nevis sēdēt krēslā.. Un nevēlos vairs izklāstīt visu, kas man mugurā un kā man mugurā nav!

Lā, lā, lā- tā- milžu cīņa... un aizkulisēs sačukstēsies... un visi, visi runās.... Milžu cīņas, la, la la..  

http://www.youtube.com/watch?v=SuLxMDgGS4I
 

P.s. Vārdu salikums „tā , lūk..” ir aizgūts no Aldonas, un kaut gan nesatieku viņu katru dienu, no vienas prezentācijas tas pielīp, ka nemaz nemetas.. apsolos no tā tikt vaļa!

Dodos dejot!

Šis ieraksts tapis (23:01)

Kāmja trauma

Laikā, kad jau biju atmetusi visas savas iedomātās idejas, notika kaut kas pavisam negaidīts, un neteiksim, ka nevēlēts, bet es to keksu kādu laiku neēdīšu- tiešām, tiešām!

Tātad.

Šodien, laika posmā no lekcijām līdz korim, iegāju pie Andreja apsveicināties. Tā aiz gara laika, bez īpašiem nodomiem. Zvans pie durvīm, 2 minūšu aizdomīgie trokšņi aiz dzīvokļa durvīm, līdz beidzot man tiek atvērts. Un - O! Neviens cits kā Irēna! Super, nodomāju. Un eju iekšā. Viņa man pasniedz tikko, svaigi pirktu keksu, un tēju! Un nenoliedzami, kekss ir tik pat gards, kā stāsta pats pārdevējs Irēnas vārdiem.

Tā nu mēs sēžam, čill sarunas, līdz ierodas Andrejs, un mums abām rodas izdevība pastāstīt par gardo keksu, un ideālo iespēju braukt uz Franciju. Jā, jā.. tas vēl ir tālu, bet tiem, kuri nezina, mums ir tāda iespēja tikt uz Franciju- par brīvu!

Lai nu kā.. tagad čīl trijatā. Nu Andrej, ēd tak keksu- tiešām garšīgs.. Paskat cik daudz jau mēs „pagaršojām”. Un tavu brīnumu, viņš nogriež mazu gabaliņu, pagaršo un saka- garšīgs jau gan, bet tur klāt rieksti!

Nav jau tā, ka Andrejs neēstu riekstus. Viņš ēd gan riekstus, gan maizītes, taču ja abi sacepti kopā, viņš atsakās. Un iemesls šādai rīcībai ir pavisam vienkāršs: Kāmja trauma.

Visa sākums meklējams bērnībā, kad viņš izlūdzies kāmi. Tā, lūk, puišelis priecīgs par jauniegūto dzīvnieku, devies uz veikalu pēc riekstiem, lai abi kopā varētu ēst. Un trauma sākusies tad, kad kāmis sācis riekstus laist pa otru galu ārā, un Andrejam vajadzējis tīrīt krātiņu. Redziet, ceru, ka tagad neviens neēd, bet ja paši iedomājaties, kā tas izskatās, tad tas atgādina kaut kādu masu ar riekstiem. Līdz ar to visur kur ir samalti rieksti un tie ir kaut kur iecepti, ielikti, un citā veidā izmantoti, atgādina bērnības kāmi, un riekstu čupiņas.

Šī stāsta dēļ, ne tikai pats Andrejs, bet ari es uz keksu pat acis vairs nemetu. 

Pēc kādas stundas atrodos Ave Sol!

Kopmēģinājums bija tīrā pašnāvība. Ir jau zināms , ka Anima vienmēr ir palaidusi kaut ko garām- Jeb vienmēr rēķinies, ka diriģenti izdomā dzīvot savu dzīves ritmu, koriem pateikt vienu, bet paši diriģēt to, kas tuvāks sirdij. Kā jau vienmēr. Un tā, izrunāta viena dziesma, un nebija tāda dziedātāja, kurš par to nepavīpsnātu. Loģiski, neviens cits normāli domājošs cilvēks neatļāvās izrīkoties kā Animieši, kad pilnā balsī smejies, par interesanti izspiegtām skaņām (+ tas viss taču notiek runājot). Tā nu paskatos uz Danu, kura burtiski mirst savā krēslā, diriģents pielādē pirksta ieroci, un norāda, ka arī es mirstu- jo šis mēģinājums bija pilnīgi bezvērtīgs. Tad jau labāk tiešām tās pāris stundas būtu ar Ivaru pastrādājuši. Tā, lūk, mēs visi savās vietās beidzāmies nost, kamēr diriģente stāvā sajūsmā paziņoja, ka ir jāsaskaitās. Bravo! Anima, paceļ trīs rokas! Un tu tagad mirsti nevis aiz šausmām par mēģinājumu, bet gan par viņas pateikto tekstu!

Nav pasaulē laimīgāka cilvēka par mani šobrīd! Un tur ir ne tikai atsvabinājums no kora, bet gan tik labās ziņas, kad atgriezos mājās.. Es te tā mazliet padancoju, paloku balviņas, un esmu sajūsmā, par to, ka mīlošie iztrakojas brīvdabas seksā, pat ja aukstums var nokost ne tikai ausis vien! 

Un bonuss:

Ja man prasītu es atbildētu. Tā, lūk, pavisam vienkārša sistēma. Un šodien šo sistēmu centos neievērot, pēc pulksten 19:00. Ja man jautāja, es vienkārši necentos atbildēt. Kāda gan starpība- gribu atbildu, gribu klusēju, un ej nu tu pats saproti, kāpēc.

Šodienas nerātnība:

Nu, bet lūdzu- es tiešam gribu redzēt to UgunsGrēka sēriju. Nu, lūdzu, pārslēdz atpakaļ- es tiešām to vēlots, tieši tagad, un tieši tā!

Iespējams šis muļķība dēļ, redzēju MF. pēdējo ierakstu kamerā!

Ja sūds ir sasalis, tad kā būtu pareizāk: iekāpu, vai uzkāpu?

Ejot garām pīlēm, un pīļotājiem, ir jārēķinās, ka tur ir ne viens vien sūds, kurš tā tik vien gaida, kad kāda pēda tajā iegrims. Viņi tur tā vienkārši stāv un gaida tieši tavu kāju! Tā nu gluži nav, ka cilvēks ir tik naivs un pakļaujas sūda gribai! Taču reizēm gadās, ka gandrīz sūdam tomēr nākas pakļauties.

Šodienas atgadījums ar sūdu, kurā es nemaz neiekāpu, lika man padomāt

„Ja es iekāptu sasalušā sūdā, es būtu paslīdējusi, vai vienkārši iekāpusi, un smirdējusi?”

Vispār jau par sūdiem var saukt arī: kakas, mēslus, izkārnījumus, u.c. taču „sūds” ir tieši tas vārds, kuram var piedēvēt cilvēkus!

Sorry, ja kādam te tagad rodas aizspriedumi, bet neskaitāmi cilvēki, kuri ir vērtīgi, kā personības, uzvedas kā neķītrie sūdi, gaidot uz ielas, kad tieši tu iekritīsi uz viņa izliktajām viltībām! Un kā gan lai citādāk viņus nosauc, ja abu šo vārdu īpašības ir tik līdzīgas.

Sūds ir smirdīgs, mazs mēsls, uz ceļa vidus, kas parasti ir radies no pīlēm. Ja iedziļināmies barības ķēdē, tad secinām, ka tas radies no pīļotājiem, kas ir personas, kas regulāri baro pīlītes.

Vispār arī es laiku, pa, laikam nodarbojos ar šādu barošanu, jo tā ir normāla nodarbe, kad mājās sakrājies par daudz maizes, un draudzenes sauc ārā pastaigāties gar kanālu.

Savukārt

Cilvēks (divkosis) ir tas pats cilvēks, kuru baro kāds cits cilvēks. (Vai barojas pats, ja ir finansiāli nodrošināts.) Šāda tipa cilvēki vienmēr māk pagriezt divas sejas:

Pirmā: es esmu jauka maza pīlīte, papaijā mani.

Otrā: es esmu maza pīlīte, kas izdala mēslus, kuri tevi gaida.. Tikai nepievērs tam uzmanību, savādāk tevi negaida pārsteigums.

Olalā!

Tā nu es gāju pa ielu, NEiekāpu sūdā, un pat neuzkāpu tam virsū, ja tā būtu pareizi teikt, par sasalušiem sūdiem. Žēl, ka dzīves ikdienā nevar tā sūdiem paiet garām, jo cilvēku sugas mēsli atšķiras no ikdienas ielu sūdiem.

To atšķirība slēpjas tajā, ka ielas sūdus nodod jaukās pīlītes, bet cilvēciskie sūdi, ne vienmēr tiek jauki atklāti. Kā nekā, ielas sūds pīli nenositīs, bet ar cilvēkiem nekad neko nevar zināt!

P.S.S.S. Šodienas mūzika.. 

http://www.youtube.com/watch?v=ZLnc7vbJ-cM&feature=player_embedded#at=26

-

Atvainojos, bet ja kādam nepatīk, ka mans blogs iet uz jūsu e-pastu- pamet ziņu, un viss tiks labots ;)

WTF!

WTF! Ir tas teiciens ko lietojam, kad tiešām esam uz pakaļas!

Oho- šodien  ir noticis jau vairākkārt. Un šis oho ir neizskaidrojams. 

1. Tas ir tādēļ, ka pati pēdējā laikā esmu apstulbusi iejūgusies pajūgā, un dancoju pēc kāda stabules. 

JEB

2. Cilvēki uz pasaules ir palikuši jocīgāki! Un tas nu gan ir vārdu vistiešākajā nozīmē. 

Oho, šodien es lasīju pāris citu blogu, un sapratu, ka nav jau nemaz tik slikti lasīt par citu cilvēku privātajām dzīvēm. Ja vēl teksti būtu par tādām vienkāršām lietām, kā kartupeļu mizošana un blā, blā.. vēl jau nekas- tad, visdrīzāk, būtu garlaicīgi to lasīt, bet šoreiz lasīju par kāda puiša piedzīvojumiem bārā, un seksu, kuru, viņš pat iespējams neatceras. Banāli, pretīgi- jā , varbūt. Bet no cita viedokļa- Hā.. pie Velna jā, tas noteikti bija jautrs atgadījums, ko pieķeksēt vecumdienu atmiņām!

Ja vien man būtu savs biznes, un būtu nepieciešams žurnālists- viņš būtu pirmās vietas ieguvējs.. man pat nebūtu vajadzīga atlase, un galu galā- viņš varētu rakstīt pienīgi par ko vēlas. Pat ja tās būtu narkotikas un alkohols! Jā, jā! droši.. tik interesantus  blogus nākas reti kad sastapt, un palasīt! 

Un ne! Nemaz neiedrošinies tagad domāt, ka es esmu palikusi narkotiku, alkohola un seksa fane! Nu nē, bet gan atkarīga no kāda blogiem gan varbūt. Visas lietas pareizajās aprindās ir fantastiskas.. un tas, ja vēl to pasniedz literāri izcilā valodā! Ir taču talants ieinteresēt cilvēkus. bonuss vēl tam, ka ja tas rakstītājs nav pilnīgi tavā gaumes rāmī, bet tu kā aklas vistas brēcienam pakļaujies, un ieinteresējies.  Lieliski un Bravo MB! 

WTF, ir  šodienas secinājums par šo ierakstu.. Kā pie joda, es tā iedziļinājos, un iegrimu tik dziļi. un vēl jo vairāk, par tik nodrāztu un jēlu tēmu. WTF, kā var cilvēks tik labi rakstīt. 

Kā arī..

Pie joda, kā manā mājā var būt tik auksti, kā ziemeļpolā. Rokas ir ledus klučos, un katrs rakstītais vārds ir jāpārraksta dubultā! 

Vecīt, kur ir mana kafija, un WTF kā Narvesens pie autoostas var būt tik izturīgs, un nepārsprāgt, kad iekšā iespiedušies kādi 10 cilvēki! WOW. un tas jau ir sasniegums! 

Pastreipuļo pa ielu- oho tur ir tik pat daudz kā WTF.. un Tu domā, kurš ir sajucis, tu pats, vai tie, kas taisa wtf?! 

Braucu uz Rīgu, tur ir daudz labas informācijas uz ielas!