Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?
Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.
Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.
Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.
Kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?
Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.
/I.Ziedonis/
Šobrīd man tādas nopietnās domiņas pa galvu jaucas. Šis dzejolis, šķiet, lieliski apraksta tās manas sajūtas!
Šodien WEF kultūras pilī notika kāds lielisks koncerts, jeb "dzimšanas dienas" svinības Praktiskās estētikas skolai. Tur, jau ar mazu cerību es satiku Viņu.
Pēc šī koncerta mājās braucu ar stopiem. Mani līdz Dobelei atvizināja divi, ļoti forši vīrieši! Pirmais, lai gan bija krievs, runāja latviski. Viņam bija lielisks auto, un ātrums 140-160 km/h. Braucot ar viņu es nespēju domāt ne par ko citu kā vien to, ka manam vīram jābūt krievam. Otrs bija daudz vienkāršāks cilvēks, ar savu ģimeni, meitiņu, un mašīnu normālā stāvoklī. Jauks, runātīgs.
Es gan neesmu uzdrošinājusies līdz šim stopēt viena, un loģiski, ka ar mani kopā brauca Sanda ( mana mūža mīlestība). Ar Sandu ir tā, ka mums vienmēr būs par ko runāt. Neatkarīgi no tā vai esam satikušās pirms stundas vai nedēļu, mēnesi, gadu vai pat ilgāk! Tā pat ir ar viņas māsu Sanitu(ar tik pat lielu mīlestību)! Bet par to nav stāsts.
Stāsts (manā dzīvē) ir par kādu VIŅU, ko es šodien satiku, un par ko es Sandai stāstīju mūsu ceļojuma laikā.
/rakstīts sen(divu mēnešu intervāls)- publicēts 12062011 pulksten :2.11 naktī/
