piektdiena, 2011. gada 25. marts

Sa- Zīmējums


Čau murgūļi! Esmu nonākusi ļoti skaistā vietā... Biļetes cena ir visai smieklīga, tādēļ atļauties var visi. Te es tā aizrāvos ar kavēšanos, ka piespiežot Čaka Narvesen „šokolāde”, es sapratu, ka krūzīte apakšā palikta nav un puse mana dzēriena ietecēja atpakaļ automātā (tā es arī samaksāju par tukšu krūzīti 75 santīmus). Lai gan tas ātri atmaksājās, un „Elčos” ieguvu atūdeņojušos kafiju par 15 santīmiem! (Kur vēl Rīgā ir tik lēta kafija?)
Šeit, kur es atrodos pašlaik, gribas atgriezties, pat ja pulkstenis dzen stūrī, un iznākumā paliek tikai negulētas naktis... Jau vairākas dienas pēc kārtas tas ir pārbaudīts. Es esmu te, darbi ir tur, kur dzīvojat jūs, taču iznākumā iegūta ļoti laba atzīme, kura nemaz nieres nespiež, bet sejā liek parādīties smaidam.
Nē, es neesmu pašapmierināta, bet priecīga gan.

Bam!

Katrā vietā ir savi trūkumi. Šeit, piemēram, nav ērtu krēslu, bet uzkavēties gribas tāpat. Šo vietu, katru dienu apmeklē silta saule, un jūras vai okeāna smarža ( tas pēc paša izvēles). Tās siltās smiltis un taureņi, kurus es pirms kāda laika sarkanajā zemē situ ar beisbola nūju. (ups). Laiks jau nestāv uz vietas, un svarīgi jau tas, ka taureņi lido pat ja akli.

Pasaule ir atkususi, visur ir pavasaris. Sniega ir pavisam maz un saulīte spiež ar vien vairāk. Šāds laiks mani dzen uz šejieni. Un tā notiek katru gadu. Vispār jau žēl, ka visu gadu šeit atvērts nav. Tāpēc ziema ir mans mīļākais gada laiks. Tas ir laiks, kad ir tā nepacietība .. tas gaidīšanas laiks, kad vēlos pēc iespējas ātrāk, nokļūt te....

[..] Dzirdi? Dzirdu! A ko tu dzirdi? Klusumu! [..]

 Jā, patiess stāsts! Kā divi cilvēki vienlaikus var dzirdēt klusumu? Var! Un es to baudu šobrīd. Absolūts klusums! Un ar mani to dzird vēl kāds/a.. un tas jau ir tas patīkamākais. Šeit nekad nav vientuļi. Šeit vienmēr ir vēl kāds/a. Un šis vēl kāds/a liek man justies pavisam ērti. Viņā var vērties stundām ilgi, un nemaz nekautrēties, pieskarties, un sajust maigumu, un galu galā, gulēt vienkārši blakus, un justies beidzot mierīgam un atvieglotam- tāds jau ir tas klusums, un kāds/a to bada kopā ar mani...
Dzirdi? Dzirdu! A ko tu šobrīd dzirdi? Paklausies, kas notiek tev apkārt... ko tu dzirdi?
Krā, man garām aizlidoja vārna, un krā, es dzirdu kaijas... es esmu te, kur es jūtos labi.. te kur šobrīd man ir okeāna smarža, un krā, es tagad esmu zem palmas... Vai tev nekad nav bijis baseins viesnīcā? Krā, man tas ir! Un kā šo vietu gan nenosauksi par patiesi to, kur vēlas atgriezties!? Krā, te ir patiess jauki. Krā es gribu baltmaizi, un krā, es gribu kanālu- kablam! Te tas ir, un tas ir jauki!


Kanāla domas!


Jocīgi, kādēļ vienmēr ir tā, ka kaut ko kādam izstāstot tas nepiepildās..? Tas ko visvairāk kāro, vai reizēm nekāro nemaz. Bet izstāstot tas tiešām nepiepildās. Nu piemēram, kad es vēlos kaut kur izbraukt- jo vairāk cilvēkiem es to izstāstu, jo lielāka iespējamība, ka tas nepiepildīsies. Tā kā tāda sazvērestība, lai vairāk pēc tam es izskatītos pēc muļķa, kurš nekur tā arī nav izbraucis. Ja paturu noslēpumā, zinu, ka es tur tiešām došos. Tāda likumsakarība. Un tad citiem tāds pārsteigums. Kā tu tik ātri to izdomāji? Kā?
Un es atbildu: Krā, vārna man piedāvāja, un es vienkārši vēlos tā neplānoti aizbraukt! Un tā tas arī notiek- kad tad vēl, ja ne tagad!

trešdiena, 2011. gada 16. marts

Čau, mana Bella!

Ir tik skaists laiks - tur ārā aiz loga , un man nav kauns sēdēt mājās. Ne visiem (taču) lemts Rīgas sirdī no rīta atvērt logu, pārkarināt kājas pāri palodzei, dzert kafiju, un pamāt Latvijas Universitātes ierēdņiem.
Ja radio 101, neatrastos tik tuvu, un es varētu viņus uztvert, tad daudz %, ka šobrīd klausītos viņus. Tā kā, jā, jā, mana mīļā antenu kaste neuztver viņus, tad klausos SWH, un dzirdu vēl piedevām burvīgu dziesmu! Kaut kur te pat smadzeņu šūniņas rosās uz skolu, taču nervu galiņi paliek un bauda mirkli. Papildinu krūzi, šoreiz ar karstu ūdeni, no „Stumbro STARKA” pudeles pievienoju aroniju uzlējumu, un turpinu kavēties šajā burvīgajā, saulainajā laikā. Var jau būt, ka iemīlējies cilvēks ir tāds pa-glups, taču ticiet man- šajā pavasara posmā, kad viss dīkst, un dzīvība nebeidz kūsāt, tad ne tikai man, bet arī visai dabai nospļauties uz to, ka kādam kaut kas varētu nepatikt.
Vakar vakarā piezvanīju ... ui, nemaz nezinu kam, bet zinu, ka viņas profesija ir friziere!!!
Nezinu kā vairumam cilvēku.. nemēdzu par to tā skaļi jautāt, bet man frizieri ir kā vairumam zobārstu. No tiem cilvēks vismaz var prognozēt, ka zobs pēc vizītes nesāpēs, bet par matiem- nekad nekas nav zināms. Īpašs šoreiz, atceros 1.klasīti, kad visi kopā sēdāmies vienā autobusā, un devāmies pie zobārsta. Mēs bijām kādi 30 un viņi visi raudāja. Jau toreiz brīnījos kāpēc. Šodien es laikam viņus saprotu. (Esmu gļēvulīte, ja runa iet par maniem matiem).
Kad man bija kādi 15, es ieguvu aizliegumu doties uz Dobeles (kaut kādu tur) frizētavu. Toreiz man bija kāda nedēļa laika sagatavoties briesmīgajai vizītei, un es arī sagatavojos. Atradu bildēs kādus matus es vēlos, un pilnā uzticībā nodevu sevi frizierei, kura aizvietoja manu jau pierasto. Kad pēc griešanas paskatījos spogulī, es vēlējos viņai iekraut. Brīnos, kā man nebija pagūts nokrāsot sarkanus matus! Vēlētās frizūras vietā es ieguvu taisnu čolku, līdz uzacīm, un matus teju līdz ausīm. Kopskats apmēram tāds: kā mazu zēnu frizūriņai... Visi līdz ausīm, bet aizmugurē apakšējie nedaudz garāki. Ja būtu šobrīdējā vecumā, es viņai nemaksātu. Taču mana mamma no labās sirds, samaksāja, un ļāva man izbļaustīties mašīnā.
Tāpēc jau ir- man frizieris tāds pats kā kurpju labotājs. Ierasts, eju pie viena, un maksāju lēti. Šoreiz, riskēju- viņa man ir sveša, un viņa nav jau ierastā! Tā, lūk, šo piektdien es dodos uz ciku caku, un puf, kaut ko arī nomālēsim, tad jau arī manīs, kas no tā mainīsies.

Beidzot, augstskolas vecumā, esmu pieķērusies nopietni pie latviešu literatūras, vai precīzāk pamatskolas obligātajai literatūrai, un krievu/latviešu un citu tautu autoru klasikai. Kad šādās reizēs sēžot uz palodzes pati aizdomājos- a priekš kam man tas, tad atmiņā aust uz ielas dzirdētais „Es jau nebiju tik stulbs, lai ietu un mācītos..” Re, cik daudz var iegūt no ielas- atliek tikai klausīties, pavizināties sabiedriskajā transportā, vai vienkārši aiziet no punkta A līdz punktam B. Tas iedvesmo darīt TādaS lietas. Tās vienkārši atnāk pie tevis paša. Reiz sarunā ar Uģi Brikmani, secināju, ka nemaz tik slikti nav, ja klausies svešas sarunas. Ak, vai! Piedodiet, ja es esmu dzirdējusi arī jūs, taču es par to ļoti šaubos. Parki, sabiedriskie vai pat vienkārši pati iela ir tik pārpilna informācijas, un ja vien vēlies to uzķert savtīgiem nolūkiem, tad tas ir veselīgi- tas tikai nedaudz jāiemācās! Vecu sievu saruna pārpildītā autobusā, kuras nevēlas sēdēt uz taburetes, mikroautobusa šoferis D-R-D, kurš neļauj runāt pa telefonu, kurš neļauj izkāpt nepiemērotās pieturās ( kur rakstīts „Mikroautobusu pietura”), vai pat neļauj ieteikt, kas jādara, ja priekšējais logs ir tā aizsvīdis, ka cauri nevar redzēt. No tiem taču tādi stāsti sanāk. Un reizēm es iedomājos, ko es pati daru tramvajos, kad esmu kopā ar draugiem. 
Ak, vai. Kādu gadu es izvairījos tīri labi, taču viena saruna pirms kāda mēneša bija šausmīga, un man žēl to cilvēku, kuri to dzirdēja. Kliedziens AIZVERIES nepalīdzēja, un nepalīdzēs vēl kādu laiku. Vismaz man točna ne. Tādās reizēs vienkārši jāiebrauc nedaudz dziļāk krēslā, un jāgaida kad otrs apklusīs. Bet kāda starpība, no tā sanāk veselīgs stāsts. Varbūt par mums kādreiz būs kāda izrāde.. jāsmejas. Un ne tas vien ir noticis starp mani un manām divām sirsniņām. Tur, man šķiet, pat cunami netraucētu. Atliek tikai izvilkt antenu un zināt, ka viņas ir te pat pie manis. Ja ne fiziski, tad domās. Un ja ne domās, tad smadzeņu viducī vienmēr būšu es, tāpat kā viņas man.

Opā, mana antenu kaste dzied ar vien labākas dziesmas, taču viņa arī rausta valodu. Tā laikam pirmā zīme, ka laiks doties. Atrauta no dzestrā miera, mana krūze ir iztukšota, un es atļaujos doties. Lai šis mirklis paliek man un maniem ierēdņiem pretējā logā! Pamāju un Čau!

pirmdiena, 2011. gada 14. marts

zaķis aiz astes

Beidzot viņš mani iespieda stūrī. Sagrāba aiz kakla, un  žņaudza. Viss, kas manī bija sakrājies, izlauzās laukā, un šobrīd ir nedaudz vienkāršāk dzīvot.

Ar tādu mierinājumu es vakar iegāju gulēt. Un jau šodiena atkal un nebeidzami sākās ar platu smaidu, aiz kura slēpjas tik daudz kā citiem neredzama. Interesanti būtu zināt vai kāds pretimnācējs, kurš pārķer šo smaidu virkni, maz nojauš , ka viens no tiem ir nedaudz mākslots. Laikam jau, ka nemaz ar ne.

Šodien kā jau vairums savu dienu, ceļā uz skolu, pārķēru kādas meitenes smaidu, no manis to pārķēra kāda pavecāka sieviņa, un no tās, vēl kāds puisis. Kā gan es to zinu, ka kāds no gājēja, kurš dodas man pretējā virzienā ir pārķēris smaidu? Mēs visi, kas nākam vienā virzienā mēdzam satikties pie luksofora. Un šodien, tāda maza, jauka idillīte, pieci, līdz ausīm smaidoši cilvēki pie sarkanās gaismas. Hā! Sajutos kā muļķis. Hā! bet smaidīt nepārtraucu. Pēc divām tik sasodītām dienām, es labprātāk izsmaidītu visu okeāna ūdeni, ja vien tas nekaitētu vēl vairāk manam organismam.
Tā lūk šis te darbojas, kā mazs pasaules rāvējslēdzējs- tu ej, pretim nāk- visi smaida, un problēmas ir prom. Ak ja tas viss būtu tik vienkārši.

Visai muļķīgs salīdzinājums. zaķis.. tas šobrīd nav jāuztver tā sarunvalodiski! Nē nemaz. Tas ir tas mans jušanās posms. Un tieši šobrīd mana ļipa ir iespiesta starp viņa pirkstiem. Stulbi būtu izrauties, bet ja ne, tad es palikšu kaut kur pa vidu tam, ko es patiesi vēlos. Un nevar jau arī pateikt- še- kauj mani- tā jau būtu tīrā pašnāvība. Un tā brutāli. Nav arī spēka cīnīties visu laiku ar harpijām.. uh.. cik daudz akmeņu te zem ūdens. :D

Lai būtu vieglāk, še.
Pēdējās divas dienas neesmu jutusies labāk, un pirmdiena ir atnākusi ar jocīgu nedēļas pirmskanējumu. Pagājušā nedēļa pavadīta neziņā, un šobrīd mana neziņa vēl lielāka. Tā kā par visām, mazajām MKM-A, un KK atbild un rūpējas kāds cits, tad man ir sava lieta par ko nenormāli uztraukties. Un ir tā, ka nemaz nevar saprast, vai šī mana nervu atmērdēšana ir tāda patiesi vajadzīga, jo esmu neziņā.
Jā, ir uztraukums, šoreiz nedaudz vairāk spalvu kamols sveras uz '-' un nekā '+' vismaz šajos jautājumos nav.

Es nesaprotu, kādēļ es visu laiku miegu ciet, vai mani ietekmē kāda cita stāsts, ka darba laikā var gulēt uz grēdā sakrautiem matračiem pie pašiem griestiem? Var būt, bet aizejot gulēt pat 21:00 piecelties 10:00 ir grūti.. es miegu ciet, un miegā atrisinās viss.. es esmu nokautais zaķis, un nenormāli laimīgais, manas problēmas ir te pat, bet nedaudz citā dimensijā.

Hallo, kur lai iegūst brīvību no vecajiem padomjniekiem? vēlos mazu, mazu atelpu. Varbūt pašai vienkārši ņemt un rīkoties, bet kur teikts, ka tās nav lamatas pie harpijām..

1189: Kur māca riskētmākslu?

piektdiena, 2011. gada 4. marts

Kur Tu (t.i. es) esi?

Bieži šķiet, ka pasaule man apkārt ir palikusi tik nežēlīgi ļauna, ka dažreiz nākas aptvert- tas ir tieši tas iemesls, kādēļ es sevi aizrunāju piecas minūtes ilgāk savā gultā. Nu nekas personīgi pret Jums, kas satiek mani ikdienā, bet man godīgi sakot nav vēlmes celties, lai atkal ielektu tajā baumu ritulī. Labi, drīz, tajās dienās, kad es, daudz, maz priecāšos par apkārt notiekošo, nozīmēs to, ka būsim apmierinājušies tikai ar aiz muguras aprunāšanu.

Kad biju maza, man gribējās kaut ātrāk es būtu pieaugusi. Liela, pati par sevi spējīga parūpēties, taču tagad, kad esmu it kā izaugusi, es saprotu, ka bērnībā tā lielo padarīšana vienkārši bija tāds sapnītis, jo pat tagad, mēs, kuriem ir tie 20 vai nedaudz vairāk, esam tādi bērni. Ka tik vairāk spēt izvilkt no tās personas, un pēc tam, kad visa sula ir izspiesta, izmest viņu tā vienkārši ārā. Vai pat vēl trakāk, pielīmēt viņu pie mēslaines apakšas un gāzt tos mēslus virsū katru dienu.
Jā, šajā gadījumā neiet runa konkrēti par mani. Man pat būtu tīri vienalga, ja es atrastos pielīmēta tur apakšā. Vairāk kremj tas, ka es vēl varētu kaut ko mainīt, bet neceļas roka. Tas taču ir mans bērnības sapnis- parūpēties pašai par sevi. Tad, kādēļ ir cilvēki, kas gaida palīdzību, vai vēl trakāk vienkārši aizbēg, iespējams ar cerību, ka nākošgad būs labāk?

Atbilde nemainīga- katrs mēs esam citādāks!

Godīgi sakot, tagad pārlasot to visu augstāk, piedodiet, bet man tas tiešām ir vienalga. Lābi, jau labi, nevaru apgalvot, ka tā tas ir tiešām, jo no kaut kurienes radās tās domas. Esmu sapratusi, ka iespējams, un tikai iespējams, blogs būtu daudz efektīvāka padarīšana, ja spētu runāt daudz pozitīvākas lietas, pārdomas. Šobrīd, iespējams, kā jau saprotat, manas smadzenes ir pamatīgi iedragātas un domas ir novietotas pie otrās šķiras svarīguma kategorijas.

Šodien, t.i. 03.03.11. biju uz Annu Kareņinu. Ok, tikko atgriezos un beidzot ir tā, ka ir par ko padomāt. Pirmo reizi, man nelikās, ka ir adekvāti aplaudēt pēc izrādes. Jā, loģiski, aktieri to ir pelnījuši, īpaši jau pati Annas attēlotāja, taču, ja iedziļinās tajā, ko mums stāstīja režisors, tad aplausu nav. Ir tikai pārdomas, par to kādā bezizejā jābūt cilvēkam, lai izdarītu tādu galu. Un Kādam jābūt režisoram, lai to tā perfekti, noslīpēti varētu attēlot uz skatuves. Bija dzirdami bravo, un nenoliedzami, tas ir ļoti labs rādītājs, ja izrāde jau kādu laiku, ( ~ gadu), jau ir NT repertuārā.

Šodien bravo arī no manis! Paldies, par idejām režisoram, un par stāstu, ko viņš stāstija. Aktieriem zudusī koncentrēšanās spēja, dažās nebūtiskās vietās, izrādei piedod odziņu, un nenoliedzami aktieri ir malači!


Arlabunakti!

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Mārtiņa Ieva dalās ar labām lietām!




Un apskatot labās lietas, man atrodas vēl kāda, kas man patīk! 




Kas tāds notiek reti!


Ne katru nedēļas nogali rodas iespēja doties uz dziļiem laukiem mežā, kur pat atbraucējiem ir grūti izskaidrot ceļu.

Vairākus mēnešus atpakaļ man radās tāda doma- „Bāc, es jau gadu neesmu bijusi nevienā skautiskā pasākumā- ir laiks to mainīt” un tā tapa jauns pasākums „Talka Edgara mājās.”
Edgara mājas atrodas apmēram... to tik viņš pats zina- pat tiem, kas uzmanīgi seko ceļam, ir grūti pateikt kur jābrauc. Un nav nemaz tik traģiski, dziļos gradusu mīnusos doties uz neapdzīvotu laiku māju, kura kādu laiku nav kurināta. Un vispār jau nevarētu teikt, ka viņa ir neapdzīvota, kāds tur tomēr dzīvoja, un kāds ar mums sazinājās...


Īstenībā jau ir tā, ka tās sajūtas, ko es piedzīvoju nemaz tik vienkārši nav aprakstīt. Varbūt, ja jūs atcerētos, kā bija, kad bērnībā bijāt ar gariem deguniem jeb, kad bijāt pētnieki, tad jā- tās sajūtas ir tieši, tieši tādas pašas.
Pirmais uzdevums ir sakārtot māju, un ieejot iekšā, es neko citu vairs neredzu kā lielu, apputējušu grāmatu kaudzi. Tajā ietilpst, arī uz māju līdzpaņemtās Č. Dikensa ”Davids Koperfilds”, „Martins Čelvits”; ”DŽ. Bokačo ”Dekamerons” un F. Dostajevskis „Idiots”. Teiksim - labs ķēriens bibliotēkas papildināšanai galvā! Un tur nācās atstāt vēl veselu sekciju pilnu ar labām grāmatām, kuras es labprāt palasītu brīvajā laikā. Kaut gan mana šobrīdējā grāmatu kaudze ir līdz griestiem, un nezinu, kad viņa beidzot sāks sarukt. 


Pie tēmas: Māja ir sena, un stāsts ko viņa ir izdzīvojusi ir varens. ( Māja agrākos laikos ir bijusi nedaudz lielāka- vismaz uz pusi. Kara laikā tur dzīvoja Edgara opis un ome, un viņi esot no tās redzējuši tādu kā cirka izrādi.

„[..] Netālu no mājas, krievi uztaisījuši telti, kur dzert pa krievu stilam. No viņiem, kādus pāris simt metru nokritusi bumba, krievs iznācis laukā paskatīties, pagrozījis galvu un ielīdis atpakaļ. Pēc kāda laika bumba nokrīt tuvāk. Nu šis izlien vēlreiz, pagrozījis galvu, O! Šī jau tuvāk, paraustījis plecus ielien atpakaļ. Pēc kāda laika tāds (zzz) - skaņa kā krītošai bumbai un kablam- tieši virsū teltij.. šie visi puspliki laukā, kur nu kurais.. „ Tā stāsta Edgars.. [..] Līdzīgi arī nojaukta mājas otrā puse, no kuras palikuši vairs tikai pamati. Tā sacīt- krievs ielīdis pasildīties. [..]”

Man jau no pašiem laika galiem krievi ir likušies jocīga tauta, kuru gribas iepazīt viņu karstasinības dēļ vien.

Nu jā, no tādas talkas nekas īpašs nesanāca. 
                                 

Anna divas stundas
rīvēja kartupeļus priekš,
pankūkām,

 Liene ložņāja pa istabu,






 



  Ieva no visa pa biščim,

 

Viesturs azartiski nolēmis 
pievienoties biškopju pulkam ,



 



 es kārtoju vietu, kur paēst, 
Edgars visus izrīkoja.







Un kārtot jau ir interesanti, ja atrodies svešā mājā, kuru varētu nosaukt par muzeju


Uz galda bija vīna pudele, un iekšā bija vīns.
O! Forši! Edgars saka, visi priecīgi, un es kā joku izmetu „Jā, jā, pelītes papeldējušās- priecīgu dzeršanu.” Un tavu joku, kādam arī ienāk prāta paskatīties iekšā, un tur tiešām kāds peld. Ak, cik skaista nāve, nomirt peldoties vīnā. Nezinu cik viņas bija daudz, bet pietiekoši lai to iemūžinātu!





Vakarā pievienojas Dita, Kriš, un Roberts. Tāds interesantais ugunskura vakars - izdarīts pats galvenais. Nopietno sarunu vakars pārvēršas par tādu nenormāli jauku čill vakaru. Kad R, K, L un V ir aizbraukuši, mēs atlikušie izvelkam Oskaru, un tā čiličā arī pasēžam, padziedam, un iemūžinām jaukos mirkļus. Es tagad zinu, kā nostādīt Baltijas cigarešu paciņas, un kā tumsā labi nofotografēt pulksteņus. 
 
 




 Nākošā diena paiet ļoti ātri, nedaudz pastrādājam, sagatavojam visu nākošajai nedēļai, un tā jau arī viss beidzas. Pustdienas, pastaiga, vecas atmiņas par Mācītāju Didzi, kuru es tagad sapratu, ka vēlos ļoti, ļoti satikt. Jo ziniet, ir jau tā, ka reizēm varbūt ar pilnīgu svešinieku parunāt ir daudz lietderīgāk kā pastāstīt jaunumus draugam. Īpaši, ja šis kāds ir Didzis.















Mierpilna nedēļas nogale- netradicionāla, un iespaidīga. Ne kā parasti skautu pasākumi, bet iespējams pat daudz labāks. Apsolu tur atgriezties arī vasarā, lai piepildītu SlieņĀpša novēlējumu.. tā katrs pa savām darīšanām. Tur vasarā ozolā būtu jaukāk palasīt grāmatas kā Rīgas dzīvoklī! 




Un jā! See ya. Man vienalga, ka daudziem mīnusi ir šķērslis- Es daru, un man patīk! 

 



                     Izdzīvojušās sejas, pēc sarkanajiem gurķiem!