Jāatzīst, ka atrodoties laukos ar mums vai, precīzāk, ar mūsu smadzenēm notiek visai interesantas lietas. Labi, es nevaru apgalvot to par visiem pasaules cilvēkiem, bet tas ir kā fakts. Pulkstenis šobrīd ir pusviens naktī, esmu redzējusi divus visai briesmīgus TV pārraidītus kultūras produktus, un vienalga atrodu sevī spēku sēdēt savā istabā, kurā neesmu normāli atradusies jau vairāk kā divus mēnešus.
Parasti svaiga gaisa piekļuve galvā izraisa divu veidu reakcijas- viena: "es gribu gulēt", otra " Pasēdi vēl mazliet, jo esot nomodā, laiks skrien nedaudz mazākā ātrumā". Tā nu pilnīgā klusumā, nelielā tumsā, pilnmēness apspīdēta, es te ieritinājusies sedziņā sēžu uz savas palodzes un baudu atmiņas, vakaru, vīnu un savu dzīvi.
Pilnmēness kā spogulis atstaro saulīti, pārvēršot to par aukstas nakts nesasniedzamo saltumu, un gluži kā pasakā izrotā manu zvaigžņu segu. Paveroties tur augšā, kosmoss liekas tik tāls un neaizsniedzams, gluži pretēji kā zilās debesis. Tumsa to padara par neiekarojamu objektu- mans melnais bruņinieks... tu šobrīd esi skaistāks par to, kas katru rītu mūs pieceļ, savā baltajā mākoņu zirgā sēdēdams. (Šobrīd laikam jāpiekrīt, manas smadzenes ir pārdozējušas skābekli, un ir aizvēries viss kas vien var aizvērties, no manis " nāk ārā" apšaubāmi skaistas lietas. )
Tā kā šodien ir 11. septembris, tad vakars liekas atbilstošs tam- tā, it kā laiks zinātu, ka klusums jāietur pirms vētras, vai gluži otrādi? Jāietur, jo vētra jau ir pagājusi... šodiena ir tik ilgi dzīva līdz tā dzīvos mūsos pašos. Ja manī dzīvotu katra valsts traģēdija, šķiet nebūtu tādas dienas gadā, kad kaut kas būtisks nebūtu noticis. Tomēr, lai gan Amerikas traģēdija ir šīs dienas objekts, mani nepamet dzirdētais teikums: kāds zvejnieks no traģēdijas, kas notika pāris dienas atpakaļ " Kad es piebraucu, dzirdēju daudzus kliedzienus... kliedzēji bija daudz, bet palīdzēt nevarēju, viss bija liesmās, viņi sadega dzīvi" Tas manu sirsniņu grauž, kāpēc kādam ir tik traģisks liktenis, un ja nu ekspertīzē vēl atklāsies kaut kādi slepkavības vai cita veida nolūki, bet ne lidmašīnas dabīga krīze, es varētu kādam galvu izšķaidīt...
OK, JĀ MANI SĀPINA ŠIS JAUTĀJUMS. KURU GAN TAS NEUZTRAUC!
Taču vienpadsmitais septembris šodien nav tas par ko es vēlos domāt vai runāt. Ja tā godīgi šobrīd šis chills ko es baudu ir pārāk lielisks un mierīgs- ka nevēlos runāt ne par ko, tomēr Twitterī Volfiņš ieteica ieslēgt radio101 un tā nu es baudu Balto nakšu burvību arī savā palodzē.. atslēdzos no domiņām par pēdējā laka notikumiem, un sapņoju par to, kas piedzīvots ar manu gada sākumu. Tā kā mana personīgā gada maiņa notiekas septembrī nevis janvārī,kā vairumam cilvēku, tad mana gada labākā ballīte bija meklējama LKK pagalmā. Nedaudz stresiņš pirms tās iekš baltās zāles, bet tā vispār šķiet esmu ieguvusi gada labākā teiciena autores tiesības, ar trīcošām rokām nolikusi pirmo un ceru arī pēdējo prezentācijas palai(z)šanu, ieguvusi tik daudz lietussargu, saldumu un dziedošu iešanu mājās, ko es vēl pēc ballītes nekad nebiju darījusi. Kā arī trakulīgas dejas, nepiemērotas sandeles pie manas vakarkleitas, un rīta Miķeļa atbilde uz zvanu " Es tiešām nezinu kur es esmu, un man ir sarkana kāja, Andrej, es biju foršā ballītē, un dzirdu kaut kur te pat Agnesi- ar mani laikam viss ir kārtībā" šī, protams, ir pārspīlētā versija, jo kurš gan pēc tādas balles nākošajā dienā var atcerēties konkrētus vārdus un atdalījumus? Fakts paliek fakts, ka stūrējot uz vecrīgu, pat ja rokas ir tik pilnas, ka gribas iziet caur mājām, labāk to nedarīt, jo ir tikai loģiski, ka ienākot mājās, mēs visi nespējam atturēties no sarunām un iešanas gulēt, kur tur vēl doma par iešanu vēl kaut kur ballētes :) Bet paldies Miķel, par to, ka man bija ne tikai droša, bet arī jautra iešana mājās, dibenu sliešana pie sēdošā pārīša, un melns miskastes maiss, kas mūs padara par Lūzeriem citu dzērušu cilvēku acīs.. lai gan fakts smieklīgs un pietiekoši patiess. Un ir jau ir taisnība, ka iemesls, kādēļ pie manām mājām visi ir laipni čaļi, ir blakus esošais eksotiskās masāžas bārs, vai revol hotel, visu izskaidro, kāpēc esot pat šādā izskatā, mēs varam būt pašas skaistākās un labākās meitenes pasaulē!
Vēl nedaudz pirms šīs ballītes biju salidojumā.. bijām 50% un nekā kopīga. Viss par ko mēs spējām runāt bija skola, darbi un pēc tam vai nu dzert, blenzt vai šķirt kautiņus. Mums ir jauna ņauka, pļak+pļak joks un mēs to varam darīt visur, ar TO saprotot tieši to ar ko mēs saprotam šo TO. Vēl jo projām skolā ir pāris īpašas personas un neteikšu, ka nezināju pie " izceltajiem" absolventiem tika ieminēts arī mans vārds, kaut gan interesanti, ka tas nemaz nebija mans sasniegums. Visai dīvains salidojums kopumā, man patika politiskas diskusijas, kas šķita visai interesantas, bet tas tikai tādēļ, ka iesaistījās visi, un mēs spēj'm pārbļaut mūziku. Visas pārējās saunas bija kā mēmais kino, kad skaties uz sarunu partneri, un viņš tikai nojaušamās frāzēs plāta muti. Vēl jo projām nav mainījies pāris cilvēku astes tēls, pāris cilvēku atturīgums, pāris cilvēku foršums, un pāris cilvēku ballītes, un simpātijas. Tas viss atgādināja tik ļoti devīto klasi. Bet kopumā ir prieks, ja varēju noķert pāris skolotāju, bet paar to kas nenotika, man ir prieks... šī skola nav tas labākais, ar ko es vēlētos dalīties, bet tā ir mana dzīves sākuma būtiskā daļa. Un lai kāds jau tas salidojums bija, es novērtēju, ka kāds cilvēks bija parūpējies, ka tāds vispār bija.
Un protams maģiskā datuma pasēdēšana 09.09.11 bija viena traka pasēdēšana. Tas bija kaut kas labs, maniem začiem tika radītas orģināldāvanas začīts no manis. :* un prieks, ka kādam tiešām tas patika. Apsveicu savas pašas labākās dūdas dzimšanas dienā. Jūs esat pašas labākās un es novērtēju, ka nevienam citam šajā pasaulē nav tāda dūdiņas, kādas jūs esat man :)
Arī mana pasaule šobrīd sagrizusies, te man nāk, te man iet mana dēmona stāsts.. par to jau grāmatu varētu sarakstīt, bet es šobrīd labāk par to vēl tikai padomāšu, baudot MeloM iekš radio101 vismaz tie kas tur tagad sēž manāmi atgādina viņus ( tie esot Da Gamba) un cerībā ka nepārvērtīšos par vilkati, turpināšu baudīt savu nakts mieru! Mana burvīgā lauku palodze, mani vienmēr ir gaidījusi.
Vispār pēdējā laikā arī nākas aizdomāties ne tikai par tiem lieliskajiem dzīves mirkļiem kas man apkārt notiekas, bet arī par tādiem līdzīgiem pīļu mēsliem un izdarībām. Piemēram par to pašu dēmonu. Dzīvē tā pakārtots, ka spējam paiet garām tādam cilvēkam, kurš iespējams pēc mums ilgojas, izrādot to ar skatienu, un vienkāršu žestu nelaižot mani prom, kad pasaku, es iešu, bet samīļošu tevi. Var jau būt, ja ne zem manas sirds tad tomēr mani aug kaut kas jauns un neiepazīts, jo es varu pavisam vienkārši pateikt " Es tevi mīlu bet man nav laika priekš tevis- ne tagad, ne vispār" vai gluži pretēji " Es tevi mīlu, man nav laika priekš tevis, bet es to vēlos atrast, tādēļ ikdienas tikšanos pusdienu laikā draudzenēm pārcelšu uz vienu dienu nedēļā" Manī šobrīd dzīvo tas pirmais. Es baudu dzīvi un eju ar paceltu galvu, sakot paldies Dievam, ka man ir tā paveicies ar ļoti daudz ko, un iespējams ne ar ko. Man patīk, ka beidzot varu kaila pēc dušas pieiet pie spoguļa un teikt yea hell, es esmu tāda kāda es esmu un es sev patīku. Ye baybe yehehe! Un šodien pie Maksimas man šķiet tik ilgi spogulī neviens pie spoguļa nebija stāvējis- es izgāju ārā ar nekādu kosmētiku, un jutos labi, jo cilvēki izteica komplimentus, un ne mazums vien... es priecājos par katru iespēju pasmaidīt, un iesaku Jums atrat sevī tādus brīžus, kuru dēļ mēs varam pasmaidīt un justies labi. Baltā nakts ļoti jūtama Latvijas teritorijā, kaut gan aptver lielāko ties Rīgas teritoriju.
Un nu beidzot vīna glāze ir tukša, Da Gamba beidza pasaciņu, un rīt pie manis brauc mana brīnišķīgā tante- ir laiks dieties izsapņot mana jaunā darba sapnīti... vajag vajag ai kā vajag. vismaz mani vakari tagad ir brīvi :*
