Bieži šķiet, ka pasaule man apkārt ir palikusi tik nežēlīgi ļauna, ka dažreiz nākas aptvert- tas ir tieši tas iemesls, kādēļ es sevi aizrunāju piecas minūtes ilgāk savā gultā. Nu nekas personīgi pret Jums, kas satiek mani ikdienā, bet man godīgi sakot nav vēlmes celties, lai atkal ielektu tajā baumu ritulī. Labi, drīz, tajās dienās, kad es, daudz, maz priecāšos par apkārt notiekošo, nozīmēs to, ka būsim apmierinājušies tikai ar aiz muguras aprunāšanu.
Kad biju maza, man gribējās kaut ātrāk es būtu pieaugusi. Liela, pati par sevi spējīga parūpēties, taču tagad, kad esmu it kā izaugusi, es saprotu, ka bērnībā tā lielo padarīšana vienkārši bija tāds sapnītis, jo pat tagad, mēs, kuriem ir tie 20 vai nedaudz vairāk, esam tādi bērni. Ka tik vairāk spēt izvilkt no tās personas, un pēc tam, kad visa sula ir izspiesta, izmest viņu tā vienkārši ārā. Vai pat vēl trakāk, pielīmēt viņu pie mēslaines apakšas un gāzt tos mēslus virsū katru dienu.
Jā, šajā gadījumā neiet runa konkrēti par mani. Man pat būtu tīri vienalga, ja es atrastos pielīmēta tur apakšā. Vairāk kremj tas, ka es vēl varētu kaut ko mainīt, bet neceļas roka. Tas taču ir mans bērnības sapnis- parūpēties pašai par sevi. Tad, kādēļ ir cilvēki, kas gaida palīdzību, vai vēl trakāk vienkārši aizbēg, iespējams ar cerību, ka nākošgad būs labāk?
Atbilde nemainīga- katrs mēs esam citādāks!
Godīgi sakot, tagad pārlasot to visu augstāk, piedodiet, bet man tas tiešām ir vienalga. Lābi, jau labi, nevaru apgalvot, ka tā tas ir tiešām, jo no kaut kurienes radās tās domas. Esmu sapratusi, ka iespējams, un tikai iespējams, blogs būtu daudz efektīvāka padarīšana, ja spētu runāt daudz pozitīvākas lietas, pārdomas. Šobrīd, iespējams, kā jau saprotat, manas smadzenes ir pamatīgi iedragātas un domas ir novietotas pie otrās šķiras svarīguma kategorijas.
Šodien, t.i. 03.03.11. biju uz Annu Kareņinu. Ok, tikko atgriezos un beidzot ir tā, ka ir par ko padomāt. Pirmo reizi, man nelikās, ka ir adekvāti aplaudēt pēc izrādes. Jā, loģiski, aktieri to ir pelnījuši, īpaši jau pati Annas attēlotāja, taču, ja iedziļinās tajā, ko mums stāstīja režisors, tad aplausu nav. Ir tikai pārdomas, par to kādā bezizejā jābūt cilvēkam, lai izdarītu tādu galu. Un Kādam jābūt režisoram, lai to tā perfekti, noslīpēti varētu attēlot uz skatuves. Bija dzirdami bravo, un nenoliedzami, tas ir ļoti labs rādītājs, ja izrāde jau kādu laiku, ( ~ gadu), jau ir NT repertuārā.
Šodien bravo arī no manis! Paldies, par idejām režisoram, un par stāstu, ko viņš stāstija. Aktieriem zudusī koncentrēšanās spēja, dažās nebūtiskās vietās, izrādei piedod odziņu, un nenoliedzami aktieri ir malači!
Arlabunakti!
